More Related Content
More from liela_stunda (20)
Omītes asinsdesas. Pasaules lielākā mācību stunda Ābeļu pamatskolā
- 1. Latgales asinsdesas Vispirms! Izlemiet ,cik lielam cilvēku skaitam cepsiet asins desas, tik daudz taisa visas masas. Nomizo kartupeļus-sasmalcina mazos kubiņos. Putraimi- labāk grūbas vidēja rupjuma(diezgan apjomīgi). Speķis(cūkgaļa sasmalcināta) arī kubiciņos - arī tāpēc . Sīpoli-notīra un sasmalcina - liek lai labi garša būtu jūtama. Asinis, kuras savāc, kad kauj cūku (nobērē). Stērķele - obligāti jāpiejauc visam sastāvam. Sāls – pēc katra cilvēka ieskata, cik grib. Garšvielas „smerškas” (kā tās sauc Latgalē). Vispirms sagatavo cūku zarnas: iztīra un izmazgā, tad to otrādi izvēršot ar virtuves nazīti notīra iekšpusi (līdz tā caurspīdīga), vēlreiz izmazgā un tad sāk pildīt visu šo masu, iepriekš kārtīgi samaisot ar savām abām rokām. Visu sajaukto masu pilda zarnās, cik garus vai īsus gabalus – to pati saimniece izdomā. Tad abus galus kārtīgi nosien (jeb aizsien ar izturīgu diegu). Tad nosietos gabalus vienu pie otras liek uz paplātes un „šauj” iekšā lauku krāsnī, kas iepriekš izkurināta ar malku un iztīrīta no oglēm. Desas cep lauku krāsnī 2 divas stundas. Kad desas uz cepešpannas saliek krāsnī, to aiztaisa ar cepeškrāsns vāku (jeb lauku krāsnes vāku) lai cepas, līdz gatavas. Var cept arī elektriskajā cepeškrāsnī. Kad pēc 2 stundām izņem, tad vēl var uz pannas pacept vienkārši sasmalcinātu cūkas speķīti un pamērcēt katru gabaliņu, ja liekas, ka par maz speķīti masā esat ielikuši. Arī katru nākamo dienu,k kad jau desas atdzisušas, tās var uz parastās pannas atkal ar to pašu speķīti (palikušo treknumu) sasildīt un cienāties ar šo Latgales gardumu.
- 2. Luīzes omītes prologs Šī recepte nāk no manas mammas. Man pašai jau 80, bet māmiņas manas jau sen nav dzīvas. Mirusi 1996.g.2.septembrī. Es, mācoties Vaboles vidusskolā, vienmēr biju palīdzējusi šo darbiņu māmiņai paveikt, jo mēs gatavojām daudz (lielu masas daudzumu). Pēc tam cienājām kaimiņus un sūtījām šo cienastu tuvākajiem radiem. Citās reizēs, kad mums to asinsdesu nebija, mūs atkal cienājā – tuvākie kaimiņi. Tā tas notika manos skolas gados – dalījāmies cienastā. Protams, tagad vecās paaudzes vairs nav un daudz, kas ir aizmirsts. Un vēl kas... Tagad jauni citi laiki un citi izpildītāji. Es tagad asins desas pērku Jēkabpils Gaļas namā un garšas ziņā nemaz nav līdzīgas Latgales asinsdesām. Manas māmiņas asinsdesas tika dāvātas bērniem Jēkabpilī un pat uz Rīgu vestas, cik tās bija garšīgas! Atceros visu savu garo mūžu. Šo recepti turu zināšanai...